Sātana mūzika 2: Elles zvani | Laikmeta zīmes
![]()
Austrāliešu hārdroka grupa AC/DC savās dziesmās labprāt izmanto elles un sātana tematiku. Angļu valodā AC/DC apzīmē maiņstrāvu/līdzstrāvu, bet austrāliešu slengā arī biseksuālismu. Taču grupas aizraušanās ar okulto likusi kādam rokmūzikas kritiķim apgalvot, ka šis saīsinājums nozīmē A nti C hrist / D eath to C hrist (Antikrists/Nāvi Kristum). AC/DC lielie panākumi sākās ar albumu Highway to Hell (Lielceļš uz elli) 1979. gadā. Tā tituldziesma ātri vien kļuva par rokmūzikas fanu starptautisku himnu, ko dzied vēl šodien: Es esmu tiešā ceļā uz elli, tiešā ceļā uz elli… eru Nekādu stopzīmju, nekādu ātruma ierobežojumu… Kā ritenis es drāzīšos turp, neviens mani neapturēs… Hei, sātan, es maksāju savus parādus… Hei, māt, paskaties uz mani, es esmu ceļā uz apsolīto zemi… Neaizturi eru mani, jo es iešu šo ceļu līdz galam - tieši uz elli!” Grupas ģitārists Angus Jangs to komentēja tā: Rokenrols ir lielceļš uz elli!”
Neaizturi mani, jo es iešu šo ceļu līdz galam - tiešā ceļā uz elli!” - simtiem koncertos šos vārdus izkliedza AC/DC solists Bons Skots. 1980. gada 19. februārī viņa ceļš patiešām bija galā - pēc kādas noplītētas nakts viņš noslāpa savos vēmekļos. Jau 1977. gadā dziesmā Hell Ain’t a Bad Place to Be (Elle nav slikta vieta dzīvošanai) eru Skots bija paziņojis: Elle nav nemaz tik slikta vieta.” Pēc viņa nāves jaunatnes žurnāls rakstīja: Uz Highway to Hell skaņuplates eru apvāka Bons Skots lepojas ar ragiem, kādi pazīstami no sātana attēliem. Sagadīšanās - tā vienmēr saka tie, kas negrib domāt dziļāk. Bet Bona Skota nāve parāda kaut ko vairāk: velns un elle - tās nav rotaļlietas.” Tomēr tūkstošiem rokmūzikas fanu visā pasaulē joprojām dzied šo dziesmu. Ko gan domā jaunieši, kas dižojas un kliedz: Es esmu taisnā ceļā uz elli”? Vairākums eru par dziesmas saturu neaizdomājas vispār, šie vārdi nenonāk līdz viņu apziņai, jo svarīga ir tikai mūzika un ritms. Taču daudziem tā ir dzīves filozofija, ko formējusi aizraušanās ar sātanisko rokmūziku.
Pēc kāda no AC/DC koncertiem ar tās ģitārista Angusa eru Janga ārprātīgo šovu, pēdējam jautāja: No kurienes tu ņem savu enerģiju?” Atbilde bija: Vai nu no turienes augšā, vai no turienes apakšā. Iespējams, ka no turienes apakšā.” Žurnālists sausi piezīmēja: Tagad nu mums ir izskaidrojums skaņuplatei Highway to Hell (Lielceļš uz elli).” Bet Janga grupas kolēģis Klifs Viljams piebilda: Angus ir kā transā, kad viņš spēlē savu ārprātīgo solo. Pēc tam viņš vairs neko neatceras.” Savukārt pats Jangs izdevumam Hit Parader to komentēja šādi: Mani kāds vada - es tieku apsēsts, eru kad atrodos uz skatuves.”
Kaut eru ko līdzīgu stāsta pazīstamais roka bundzinieks Džindžers Beikers: Bieži man ir sajūta, ka nevis es, bet gan kāds” spēlē manu instrumentu un šis kāds” spēlē arī visus citus mūsu grupas instrumentus.” Vēl kāds pasaulē atzīts ģitārists atzīstas: Dažreiz es stāvu uz skatuves un man ir sajūta, ka tas, kurš tur spēlē ģitāru, nemaz neesmu es. Man ir sajūta, ka es vēroju sevi no malas, it kā es stāvētu blakus tai personai, kas tur spēlē ģitāru, un pats brīnos par improvizācijām un melodijām, ko šī persona spēlē.” Bet hinduismā pārgājušais ģitārists Džons Maklaflins apgalvo, ka aiz viņa grupas Mahavishnu Orchestra mūzikas stāv kāds gars: Kādu vakaru, kad mēs spēlējām, manī pēkšņi ienāca gars un es spēlēju, bet tā vairs nebija mana spēlēšana.” eru Savukārt grupas The Who ģitārists un taustiņinstrumentālists Pīts Tovnšends atzīst: Nezinu, kā to izskaidrot, bet es nespēju sevi kontrolēt uz skatuves. Es vairs nevaldu pār sevi un ir tāda sajūta, ka es varētu kādu nogalināt.”
Katrs, kas orientējas okultajos fenomenos, šajos notikumos ieraudzīs eru neapšaubāmas dēmoniskās kontroles pazīmes. Dīvaina, groteska sejas saviebšana līdz pilnīgi necilvēcīgiem vaibstiem, saraustītas krampjveida kustības, robotam līdzīga pārvietošanās - šīs parādības nav retums rokmūzikas koncertos. Parasti to izskaidro kā šova elementu vai mūziķu emociju izpausmi, taču šie fenomeni labi pazīstami arī spiritismā, kad spiritiskais medijs nonāk kontrolējošā gara iespaidā. Tāds izskaidrojums vēl jo vairāk eru jāņem vērā, ja pats mūziķis atzīst, ka viņu kāds vada. Tā grupas Meat Loaf (Gaļas eru gabals) solists pavisam atklāti saka: Kad es nonāku eru uz skatuves, es tieku apsēsts.” Kādā koncertā 1982. gadā viņu pārņēma eru pilnīgi nekontrolējama kr
Neaizturi mani, jo es iešu šo ceļu līdz galam - tiešā ceļā uz elli!” - simtiem koncertos šos vārdus izkliedza AC/DC solists Bons Skots. 1980. gada 19. februārī viņa ceļš patiešām bija galā - pēc kādas noplītētas nakts viņš noslāpa savos vēmekļos. Jau 1977. gadā dziesmā Hell Ain’t a Bad Place to Be (Elle nav slikta vieta dzīvošanai) eru Skots bija paziņojis: Elle nav nemaz tik slikta vieta.” Pēc viņa nāves jaunatnes žurnāls rakstīja: Uz Highway to Hell skaņuplates eru apvāka Bons Skots lepojas ar ragiem, kādi pazīstami no sātana attēliem. Sagadīšanās - tā vienmēr saka tie, kas negrib domāt dziļāk. Bet Bona Skota nāve parāda kaut ko vairāk: velns un elle - tās nav rotaļlietas.” Tomēr tūkstošiem rokmūzikas fanu visā pasaulē joprojām dzied šo dziesmu. Ko gan domā jaunieši, kas dižojas un kliedz: Es esmu taisnā ceļā uz elli”? Vairākums eru par dziesmas saturu neaizdomājas vispār, šie vārdi nenonāk līdz viņu apziņai, jo svarīga ir tikai mūzika un ritms. Taču daudziem tā ir dzīves filozofija, ko formējusi aizraušanās ar sātanisko rokmūziku.
Pēc kāda no AC/DC koncertiem ar tās ģitārista Angusa eru Janga ārprātīgo šovu, pēdējam jautāja: No kurienes tu ņem savu enerģiju?” Atbilde bija: Vai nu no turienes augšā, vai no turienes apakšā. Iespējams, ka no turienes apakšā.” Žurnālists sausi piezīmēja: Tagad nu mums ir izskaidrojums skaņuplatei Highway to Hell (Lielceļš uz elli).” Bet Janga grupas kolēģis Klifs Viljams piebilda: Angus ir kā transā, kad viņš spēlē savu ārprātīgo solo. Pēc tam viņš vairs neko neatceras.” Savukārt pats Jangs izdevumam Hit Parader to komentēja šādi: Mani kāds vada - es tieku apsēsts, eru kad atrodos uz skatuves.”
Kaut eru ko līdzīgu stāsta pazīstamais roka bundzinieks Džindžers Beikers: Bieži man ir sajūta, ka nevis es, bet gan kāds” spēlē manu instrumentu un šis kāds” spēlē arī visus citus mūsu grupas instrumentus.” Vēl kāds pasaulē atzīts ģitārists atzīstas: Dažreiz es stāvu uz skatuves un man ir sajūta, ka tas, kurš tur spēlē ģitāru, nemaz neesmu es. Man ir sajūta, ka es vēroju sevi no malas, it kā es stāvētu blakus tai personai, kas tur spēlē ģitāru, un pats brīnos par improvizācijām un melodijām, ko šī persona spēlē.” Bet hinduismā pārgājušais ģitārists Džons Maklaflins apgalvo, ka aiz viņa grupas Mahavishnu Orchestra mūzikas stāv kāds gars: Kādu vakaru, kad mēs spēlējām, manī pēkšņi ienāca gars un es spēlēju, bet tā vairs nebija mana spēlēšana.” eru Savukārt grupas The Who ģitārists un taustiņinstrumentālists Pīts Tovnšends atzīst: Nezinu, kā to izskaidrot, bet es nespēju sevi kontrolēt uz skatuves. Es vairs nevaldu pār sevi un ir tāda sajūta, ka es varētu kādu nogalināt.”
Katrs, kas orientējas okultajos fenomenos, šajos notikumos ieraudzīs eru neapšaubāmas dēmoniskās kontroles pazīmes. Dīvaina, groteska sejas saviebšana līdz pilnīgi necilvēcīgiem vaibstiem, saraustītas krampjveida kustības, robotam līdzīga pārvietošanās - šīs parādības nav retums rokmūzikas koncertos. Parasti to izskaidro kā šova elementu vai mūziķu emociju izpausmi, taču šie fenomeni labi pazīstami arī spiritismā, kad spiritiskais medijs nonāk kontrolējošā gara iespaidā. Tāds izskaidrojums vēl jo vairāk eru jāņem vērā, ja pats mūziķis atzīst, ka viņu kāds vada. Tā grupas Meat Loaf (Gaļas eru gabals) solists pavisam atklāti saka: Kad es nonāku eru uz skatuves, es tieku apsēsts.” Kādā koncertā 1982. gadā viņu pārņēma eru pilnīgi nekontrolējama kr
No comments:
Post a Comment